Mana otrā iespēja jeb kā vovada mainīja manu rīta rutīnu
Publicado: Mié Jul 01, 2026 4:40 am
Esmu piecdesmit divus gadus vecs autobusu šoferis. Trīsdesmit gadus es vadu lielos, dzeltenos autobusus pa Rīgas ielām un starppilsētu maršrutiem. Tas ir darbs, kurā tu esi viens ar savām domām, bet vienlaikus atbildīgs par simtiem cilvēku dienā. Man ir stingra rutīna – celšos piecos no rīta, kafija, maizīte un tad izbraukums. Vakariem ir tāda pati shēma – atgriezties mājās, vakariņas, televizors un gulēt. Tā dzīvoju gadu desmitiem, un man šķita, ka citādāk nemaz nevar.
Viss sākās ar to, ka mans dēls, kurš dzīvo ārzemēs, uzdāvināja man jaunu viedtālruni. "Tēti, tev vajag modernāku," viņš teica. "Visiem tādiem ir, arī tev būs." Es gandrīz gadu to nelietoju kārtīgi, jo manam vecajam, pogainajam telefonam bija vienkāršāk. Bet tad kādu dienu mans kolēģis, kurš arī vada autobusu, parādīja, kā var atrast interesantas lietas internetā. Viņš bija atklājis kādu vietni, kurā varēja atpūsties pēc maiņas. "Pamēģini, tas ir viegli," viņš teica.
Tā es pirmo reizi atvēru vovada. Godīgi sakot, es ilgi nesapratu, kas tur jādara. Man pirksti bija par resniem mazajam ekrānam, un es bailīgi spiedu uz visām pogām, kamēr beidzot atrada kaut ko saprotamu. Pirmā pieredze nebija veiksmīga – es iemaksāju nedaudz un zaudēju gandrīz uzreiz. Bet kaut kas man lika neatteikties. Varbūt tā bija vienkārši ziņkāre, varbūt gribējās saprast, ko mans dēls un kolēģis tur atrod.
Nākamajā rītā pirms izbraukuma es vēlreiz paskatījos uz vovada. Šoreiz es rūpīgāk izlasīju noteikumus, paskatījos, kādas spēles ir pieejamas, kāds ir bonuss jaunajiem spēlētājiem. Un tad es izdarīju to, ko parasti nedaru – iemaksāju naudu pirms darba, nevis pēc. Bija agrs rīts, vēl tumšs, un es sēdēju savā autobusā pirms izbraukšanas un gaidīju, kad ratiņš apstāsies.
Un tas apstājās. Nevis ar zaudējumu, bet gan ar nelielu uzvaru. Tikai dažus eiro, bet man tā bija kā zīme, ka šī diena būs laba. Es pasmaidīju, noliku telefonu un uzsāku savu maršrutu. Un, ziniet, tā diena patiešām bija laba – nekādu sastrēgumu, visi pasažieri laipni, pat saule uznāca. Es sāku noticēt, ka šī rīta pieredze man dod enerģiju.
Tā radās mana jaunā rutīna. Katru rītu, ierodoties autobusā desmit minūtes pirms izbraukuma, es atvēru vovada un veltīju dažas minūtes spēlei. Tā kļuva par manu rīta kafijas otro daļu – nevis obligātu, bet gan patīkamu ieradumu. Dažreiz es uzvarēju, dažreiz zaudēju, bet pats process man deva sajūtu, ka esmu dzīvs, ka manā dzīvē ir vieta pārsteigumiem.
Pagāja vairākas nedēļas, līdz es pamanīju, ka esmu kļuvis citādāks. Kolēģi autobusu parkā jautāja, kāpēc es smaidu vairāk. Sieva teica, ka no rītiem es vairs neesmu tik kūtrs. Es pats sajutu, ka manī ir vairāk enerģijas. Tas nebija tāpēc, ka es daudz uzvarētu, bet gan tāpēc, ka man bija sava mazā aizraušanās, kaut kas, kas piederēja tikai man.
Reiz, kad bija īpaši garš maršruts un es biju noguris, vakarā atnācu mājās un atvēru vovada. Nebija rīts, bet man vajadzēja kaut ko, kas atslēdz smadzenes no ceļa un pasažieriem. Apmēram pēc pusstundas notika kas tāds, par ko vēlāk stāstīju savam dēlam pa telefonu. Es uzvarēju summu, kas man bija nozīmīga – tik daudz, cik es pelnu par divām maiņām. Sēdēju un skatījos uz ekrānu, nespēdams noticēt. Tad pasmējos, jo tā bija tik negaidīta, tik dīvaina sajūta.
Protams, izņēmu naudu uzreiz. Negaidīju ne minūti. Dēlam piezvanīju un teicu: "Tu atceries to telefonu, ko uzdāvināji? Es ar to uzvarēju." Viņš iesmējās un teica, ka jau sen zinājis, ka man ir veiksme. Bet es viņam paskaidroju, ka tā nav tikai veiksme – tā ir sajūta, ka vari kontrolēt savu dienu, ka tev ir kaut kas, ko gaidīt.
Ar to naudu es nopirku savai sievai ziedus. Lielu pušķi, tādu, kādu viņa vienmēr gribēja, bet es nekad nepirku, jo likās par dārgu. Kad viņa ieraudzīja, viņas acis iezibēja. Viņa prasīja, no kurienes nauda. Es teicu, ka no sava rīta hobija. Viņa nesaprata, bet, kad es parādīju, kā tas darbojas, viņa tikai pasmaidīja un teica: "Tikai uzmanies, lai tas neaiziet pārāk tālu."
Un viņai bija taisnība. Es zinu, ka spēles var būt bīstamas, ja pazaudē kontroli. Tāpēc es izdomāju savu sistēmu. Es iemaksāju tikai noteiktu summu mēnesī. Kad tā ir beigusies, vairs nespēlēju, lai cik ļoti gribētos. Es sev solīju, ka nekad nemēģināšu atspēlēties, ja zaudēju vairāk. Tā ir disciplīna, ko esmu iemācījies gados, braucot ar autobusu – jāzina, kad mainīt joslu, kad palēnināt, kad apstāties.
Tagad, pēc pāris mēnešiem, vovada ir kļuvusi par manu mazo rīta noslēpumu. Ne visi kolēģi zina, bet daži ir pamanījuši, ka es pirms izbraukuma skatos telefonā ar īpašu interesi. Viņi jautā, ko tur redzu. Es smaidu un saku, ka pārbaudu laika ziņas. Bet patiesībā es pārbaudu savu veiksmi. Tā ir tikai dažas minūtes, bet tās man dod sajūtu, ka katrs rīts ir jauna iespēja.
Esmu pamanījis, ka tagad citādāk skatos uz dzīvi. Agrāk man šķita, ka viss ir iepriekš noteikts – celies, brauc, atpūties, guļ. Bet tagad es zinu, ka dažreiz pietiek ar vienu klikšķi, lai mainītu savu noskaņojumu visai dienai. Ne jau naudas dēļ, bet gan tāpēc, ka atceros, ka arī man, piecdesmit gadu vecumā, var būt savi pārsteigumi.
Reiz, kad kāds pasažieris man pateica paldies par drošu braucienu, es domāju – varbūt tas ir tāpēc, ka es esmu mierīgāks un laimīgāks. Varbūt mana rīta pieredze ar vovada ietekmē ne tikai mani, bet arī tos, kas brauc manā autobusā. Smejos par šo domu, bet, kas zina, varbūt tajā ir kāda patiesība.
Šodien man ir sava formula – rīts sākas ar kafiju, ar vovada un ar smaidu. Ne vienmēr uzvaru, bet vienmēr smaidu. Jo es zinu, ka neatkarīgi no rezultāta, es esmu atklājis kaut ko jaunu savā dzīvē. Un, kad mans dēls nākamreiz piezvanīs un jautās, kā iet, es teikšu: "Labi, dēls, ļoti labi. Esmu atradis savu rīta laimi." Viņš nesapratīs līdz galam, bet tas nav svarīgi. Svarīgi, ka es pats zinu, ka dažreiz lielākās pārmaiņas sākas ar mazām lietām. Ar vienu tālruni, vienu klikšķi un vienu jaunu pieredzi, kas maina visu.
Viss sākās ar to, ka mans dēls, kurš dzīvo ārzemēs, uzdāvināja man jaunu viedtālruni. "Tēti, tev vajag modernāku," viņš teica. "Visiem tādiem ir, arī tev būs." Es gandrīz gadu to nelietoju kārtīgi, jo manam vecajam, pogainajam telefonam bija vienkāršāk. Bet tad kādu dienu mans kolēģis, kurš arī vada autobusu, parādīja, kā var atrast interesantas lietas internetā. Viņš bija atklājis kādu vietni, kurā varēja atpūsties pēc maiņas. "Pamēģini, tas ir viegli," viņš teica.
Tā es pirmo reizi atvēru vovada. Godīgi sakot, es ilgi nesapratu, kas tur jādara. Man pirksti bija par resniem mazajam ekrānam, un es bailīgi spiedu uz visām pogām, kamēr beidzot atrada kaut ko saprotamu. Pirmā pieredze nebija veiksmīga – es iemaksāju nedaudz un zaudēju gandrīz uzreiz. Bet kaut kas man lika neatteikties. Varbūt tā bija vienkārši ziņkāre, varbūt gribējās saprast, ko mans dēls un kolēģis tur atrod.
Nākamajā rītā pirms izbraukuma es vēlreiz paskatījos uz vovada. Šoreiz es rūpīgāk izlasīju noteikumus, paskatījos, kādas spēles ir pieejamas, kāds ir bonuss jaunajiem spēlētājiem. Un tad es izdarīju to, ko parasti nedaru – iemaksāju naudu pirms darba, nevis pēc. Bija agrs rīts, vēl tumšs, un es sēdēju savā autobusā pirms izbraukšanas un gaidīju, kad ratiņš apstāsies.
Un tas apstājās. Nevis ar zaudējumu, bet gan ar nelielu uzvaru. Tikai dažus eiro, bet man tā bija kā zīme, ka šī diena būs laba. Es pasmaidīju, noliku telefonu un uzsāku savu maršrutu. Un, ziniet, tā diena patiešām bija laba – nekādu sastrēgumu, visi pasažieri laipni, pat saule uznāca. Es sāku noticēt, ka šī rīta pieredze man dod enerģiju.
Tā radās mana jaunā rutīna. Katru rītu, ierodoties autobusā desmit minūtes pirms izbraukuma, es atvēru vovada un veltīju dažas minūtes spēlei. Tā kļuva par manu rīta kafijas otro daļu – nevis obligātu, bet gan patīkamu ieradumu. Dažreiz es uzvarēju, dažreiz zaudēju, bet pats process man deva sajūtu, ka esmu dzīvs, ka manā dzīvē ir vieta pārsteigumiem.
Pagāja vairākas nedēļas, līdz es pamanīju, ka esmu kļuvis citādāks. Kolēģi autobusu parkā jautāja, kāpēc es smaidu vairāk. Sieva teica, ka no rītiem es vairs neesmu tik kūtrs. Es pats sajutu, ka manī ir vairāk enerģijas. Tas nebija tāpēc, ka es daudz uzvarētu, bet gan tāpēc, ka man bija sava mazā aizraušanās, kaut kas, kas piederēja tikai man.
Reiz, kad bija īpaši garš maršruts un es biju noguris, vakarā atnācu mājās un atvēru vovada. Nebija rīts, bet man vajadzēja kaut ko, kas atslēdz smadzenes no ceļa un pasažieriem. Apmēram pēc pusstundas notika kas tāds, par ko vēlāk stāstīju savam dēlam pa telefonu. Es uzvarēju summu, kas man bija nozīmīga – tik daudz, cik es pelnu par divām maiņām. Sēdēju un skatījos uz ekrānu, nespēdams noticēt. Tad pasmējos, jo tā bija tik negaidīta, tik dīvaina sajūta.
Protams, izņēmu naudu uzreiz. Negaidīju ne minūti. Dēlam piezvanīju un teicu: "Tu atceries to telefonu, ko uzdāvināji? Es ar to uzvarēju." Viņš iesmējās un teica, ka jau sen zinājis, ka man ir veiksme. Bet es viņam paskaidroju, ka tā nav tikai veiksme – tā ir sajūta, ka vari kontrolēt savu dienu, ka tev ir kaut kas, ko gaidīt.
Ar to naudu es nopirku savai sievai ziedus. Lielu pušķi, tādu, kādu viņa vienmēr gribēja, bet es nekad nepirku, jo likās par dārgu. Kad viņa ieraudzīja, viņas acis iezibēja. Viņa prasīja, no kurienes nauda. Es teicu, ka no sava rīta hobija. Viņa nesaprata, bet, kad es parādīju, kā tas darbojas, viņa tikai pasmaidīja un teica: "Tikai uzmanies, lai tas neaiziet pārāk tālu."
Un viņai bija taisnība. Es zinu, ka spēles var būt bīstamas, ja pazaudē kontroli. Tāpēc es izdomāju savu sistēmu. Es iemaksāju tikai noteiktu summu mēnesī. Kad tā ir beigusies, vairs nespēlēju, lai cik ļoti gribētos. Es sev solīju, ka nekad nemēģināšu atspēlēties, ja zaudēju vairāk. Tā ir disciplīna, ko esmu iemācījies gados, braucot ar autobusu – jāzina, kad mainīt joslu, kad palēnināt, kad apstāties.
Tagad, pēc pāris mēnešiem, vovada ir kļuvusi par manu mazo rīta noslēpumu. Ne visi kolēģi zina, bet daži ir pamanījuši, ka es pirms izbraukuma skatos telefonā ar īpašu interesi. Viņi jautā, ko tur redzu. Es smaidu un saku, ka pārbaudu laika ziņas. Bet patiesībā es pārbaudu savu veiksmi. Tā ir tikai dažas minūtes, bet tās man dod sajūtu, ka katrs rīts ir jauna iespēja.
Esmu pamanījis, ka tagad citādāk skatos uz dzīvi. Agrāk man šķita, ka viss ir iepriekš noteikts – celies, brauc, atpūties, guļ. Bet tagad es zinu, ka dažreiz pietiek ar vienu klikšķi, lai mainītu savu noskaņojumu visai dienai. Ne jau naudas dēļ, bet gan tāpēc, ka atceros, ka arī man, piecdesmit gadu vecumā, var būt savi pārsteigumi.
Reiz, kad kāds pasažieris man pateica paldies par drošu braucienu, es domāju – varbūt tas ir tāpēc, ka es esmu mierīgāks un laimīgāks. Varbūt mana rīta pieredze ar vovada ietekmē ne tikai mani, bet arī tos, kas brauc manā autobusā. Smejos par šo domu, bet, kas zina, varbūt tajā ir kāda patiesība.
Šodien man ir sava formula – rīts sākas ar kafiju, ar vovada un ar smaidu. Ne vienmēr uzvaru, bet vienmēr smaidu. Jo es zinu, ka neatkarīgi no rezultāta, es esmu atklājis kaut ko jaunu savā dzīvē. Un, kad mans dēls nākamreiz piezvanīs un jautās, kā iet, es teikšu: "Labi, dēls, ļoti labi. Esmu atradis savu rīta laimi." Viņš nesapratīs līdz galam, bet tas nav svarīgi. Svarīgi, ka es pats zinu, ka dažreiz lielākās pārmaiņas sākas ar mazām lietām. Ar vienu tālruni, vienu klikšķi un vienu jaunu pieredzi, kas maina visu.